O’Sensei

O-Sensei Morihejs Uesiba dzimis 1883.gada 14.decembrī Japānas pilsētiņā Tanabe, kas atrodas Vakajamas prefekturā. Atbilstoši tajā laikā pastavošajām tradīcijām, jau no pašas bērnības audzināšana pagāja dzen-budisma garā un pēc samuraja cieņas kodeksa busido (kareivja ceļš) noteikumiem. Šis kodekss sastāvēja no senatnē izveidotās daļas un daļas, kuru regulāri papildināja slavenākie kareivji, kas sevī ietvēra morālos un grūtos dzīves likumus. Jauno samuraju audzināšana bija nesaraujami saistīta ar cīņas mākslas (bu-džitsu) apguvi un balstījās uz skolnieka bezierunu pakļaušanos savam skolotājam.
No 18 gadu vecuma, lai iegūtu patstāvību dzīvē, līdztekus tirdzniecības amatam, viņš nodarbojās ar saspringtiem fiziskiem treniņiem.Neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem un pārtraukumiem, slimību sasaistītam un kariem, Morihejs jau pēc pavisam neilga laika perioda mērķtiecīgi īstenoja savus plānus.

Ievērojamu meistaru pavadībā viņš apguva dažādus džiu-džitsu novirzienus un zobena pārvaldīšanas mākslu (ken-do).
1903.gadā pieteicās armijā un veiksmīgi piedalījās Krievijas –Japānas karā.
1910.gadā sekojot valdības aicinājumam, Morihejs Uesiba devās uz Hokaido salu. Pateicoties savam pašsavaldīgajam tēlam un pašaizliedzīgo darbu sabiedrības labā drīz vien viņš kļūst par salas līderi un 1912.gadā vietējie iedzīvotāji tam dod titulu- “Sirataki karalis”.

1911.gadā viņš satika meistaru Sokaku Takedu. Šī tikšanās bija ļoti nozīmīga tālākajā aikido attīstībā. Tas bija autoritatīvs skolotājs, kurš trenējies no 11.gs daito (daito-rju) metodes slepenās skolās un no kura vēlār radies aiki- džitsu. Džiu-džitsu daudzveidībai bija lielas priekšrocības attiecībā pret citiem cīņas veidiem, jo šī cīkstoņa viss ķermenis burtiski kļuva par ieroci, kas tika izmantots metienu, sitienu un sviru cīņas tehnikās. Aiki-džitsu jau tad iekļāva sevī daudzus zobenu cīņu elementus (ken-džitsu), kā arī pretinieka izvešanas no līdzsvara iedarbīgus paņēmienus (kudzusi)un sāpju iedarbības paņēmienu (atemi). Īpaša uzmanība tika veltīta fizisko un garīgo spēku koncentrācijai (ai). Aiki-džitsu nodarbības tika pasniegtas tikai nedaudziem, īpaši talantīgiem skolniekiem. Par savu apdāvinātību un īpašu centību arī Morihejs Uesiba bija ieskaitīts Takedas izredzēto skaitā. Sācis nodarboties, viņš bez ierunām sekoja un pildīja visu skolotāja uzdoto.
1916. gadā 33 gadu vecumā viņš pabeidz mācības, saņemot meistara pakāpi. Tā paša gada pavasarī brauciens sakarā ar tēva nāvējošo slimību saveda kopā Moriheju Uesibu ar Onisaburu Deguti, jaunā reliģiozā novirziena- Omoto-kjo dibinātājs.
Viņa sludinājumi par to, ka miers un harmonija uz Zemes var tikt radīti tikai ar mīlestību, pacietību un cilvēku labestību, tik ļoti iekaroja Moriheja, kurš tolaik bija aizņemts ar cīņas tehnisko nianšu pilnveidošanu un jaunu sasniegumu meklēšanu, sirdi, ka 1919.gadā viņš pārbrauc uz vietiņu Aijabē netālu no Kioto, kur atrodas jaunās sintoistiskās sektas Omoto-kjo centrs.
No šā laika fiziski saspringtie treniņi tiek papildināti un pastiprināti ar meditāciju vingrinājumiem, īpaši četru gadu askēzes laikā kalnos.
1924.gadā pieņemtais misionāru ceļojums uz Mandžūriju un tad uz Mongoliju, kur Onisaburo Deguti un viņa ceļabiedriem 1925.gadā beidzās ar mēnešiem ilgu cietumsodu. Viņus izglāba laikā paspējusī japāņu kara vienība. Pierobežas joslā Morihejs Uesiba kārtējo reizi pierādīja savu iekšējo spēku un bezbailību. Saglabājot neredzētu pašsavaldību, viņš izglāba grupas locekļus no nāves un gādāja par viņu laimīgu atgriešanos dzimtenē.

Pēc ceļojuma uz Mandžūriju pār viņu nāca apgaismība (satori), un līdz ar to arī nostiprinājās viņa pārliecība, ka jebkura cīņas māksla var būt vērtīga un neuzvarama tikai tad, kad tā iekļauj sevī sargājošo mīlestību un atbildību pret katru dzīvo būtni. Tā radās aikido garīgais pamats. O-sensejs sakoncentrēja visus savus spēkus uz aikido tehnikas pilnveidošanu, lai harmoniski savienotu to ar savu garīgo mācību. Pēc kāda laika uz viņa jauno treniņu zāli nāca ievērojami cīņu meistari no dažādām budo disciplīnām un sāka apgūt Moriheja radīto mācību aikido.
Viens no viņiem bija Judo pamatlicējs Dzigoro Kano, kurš piezīmēja: ”tas ir mans Budo cīņu ideāls.” Drīz vien aikido zāles izplatījās pa visu Japānas teritoriju, jo šī mācība bija guvusi ievērojamu cilvēku un valdības atbalstu.
1932.gada 13.oktobrī radās Budo attīstības asociācija, kur aikido pamatlicējs kļuva par šīs organizācijas prezidentu.
1941.gadā O-sensejs nevarēja izvēlēties precīzu nosaukumu savai mācībai. Sākumā viņš domāja, ka tas būs Uesiba-Dzjuku-Aiki-ju-jutsu, vēlāk-Aiki-Bu-Jutsu. Vēl bija variants Tensin- Aiki-Budo, Takemusju-Aiki. Gala rezultātā nolēma, ka būs –AIKIDO. Pirmo reizi šis nosaukums tika reģistrēts Mijnoru Hirai, Butokukai centrā. Tajā laikā tā bija augstākā autoritāte Japānas cīņu mākslu aprindās. Treniņi O-senseja skolā bija tik smagi, ka tos nosauca par “velnišķīgo skolu” (Dzigoku Dojo).
Otrā pasaules kara sākumā Morihejs turpināja pasniegt treniņus, bet 1942.gadā viņš pārbrauca uz Ivamas pilsētu. Viņš protestēja pret karu un tā izraisītajām ciešanām, jo tas bija pret viņa reliģisko pārliecību.
Pēc otrā pasaules kara O-sensejs Morihejs Uesiba atgriezās Tokijā, audzināja jaunus skolniekus un daudzus no viņiem aizsūtīja uz citām valstīm. Tā radās iespēja aikido izplatīties pa visu pasauli.
Pēc kara sākās okupācijas periods, kad jebkura Budo cīņu mākslu darbība bija pilnībās aizliegta. Budo bija pasludināts ārpus likuma.1945.gada 22. novembrī Tokivā Tokijas rajonā Marunouti notika sagatavošanās sēde pirms federācijas dibināšanas, kurā piedalījās 53 cilvēki. Šajā sēdē oficiālais organizācijas nosaukums tika nomainīts uz Aikikai (Aiki sabiedrība).
1964.gadā Japānas imperators viņu apbalvoja par ieguldījumu austrumu cīņu attīstībā.
1967.gadā atklāja jaunu dojo un uzzina, ka O-sensejam ir aknu vēzis. Morihejs pilnībā pārbrauca uz Aijabi. Aikido pamatlicejs nomira.

1969.gada 26.aprīlī savas vispasaules slavas uzplaukumā. Viņa dēls palika par mākslas turpinātāju un Aikikai organizācijas vadītāju.
Aikido izplatība pasaulē.

 1948.gada 9.februārī tika atzīta jaunā sabiedrība Aikikai un aikido sāka lēnām, bet pārliecinoši atdzimt. Pēc O-senseja nāves izveidotās skolas vadīja viņa dēls Kishomaru Uesiba un tagad viņa mazdēls Moriteru Uesiba. Pilnībā pieņēmis atbildību par cīņas mākslu, Kisomaru Uesiba nolēma popularizēt aikido ne tikai Japānā, bet arī plašai publikai ārpus tās. Par savu mērķi viņš nostādīja mācības pareizas izpratnes audzināšanu un tālāku tās attīstību. Lai to sasniegtu bija nepieciešams izstrādāt apmācības sistēmu, dibināt organizatoriskas struktūras un uzlabot vadīšanu u.t.t.

Japānā ap 1955.gadu organizatoriskā pārkārtošana bija beigusies. Sešdesmito gadu sākumā dibinājās aikido universitātes klubi. 1984.gadā ap 200 Japānas universitātēm bija savi aikido klubi, kuru skolotāji neapšaubāmi pieder pie Aikikai sabiedrības. 1976.gadā tika dibināta Visjapānas Aikido Asociācija, kuras mērķis – nodrošināt sadarbību un draudzību starp visiem Japānas aikidokām, neatkarīgi no tā, vai viņi ir aikido asociācijas, privātklubu, sponsorfirmu vai Pašaizsardzības Ministrijas Aikido Asociācijas biedri. Aikikai Sabiedrība vēl joprojām ir centrālā organizācija, kas nodrošina mācības tīrību Japānā.
Tajā pat laikā aikido ātri izplatījās citās valstīs un kontinentos. 1950-to gadu sakumā vairāki aikido meistari sāka izbraukt uz ārzemēm un tur mācīt aikido. Aikido kļuva par starptautisku parādību. 1957.gadā Madridē savācās speciāla komisija, lai sagatavotos Starptautiskās Aikido Federācijas dibināšanai. Šeit bija pārstāvētas 30 valstis. 1976.gadā federācija sāka darboties. Neskatoties uz savu neilgo vēsturi, aikido paliek arvien populārāks un pazīstamāks. Tam sāk pievērst arvien lielāku uzmanību un vērību. Iemesls tam ir garīgo vērtību piesātinātība.

Galvenā Aikido mītne ir Hombu-Dojo Tokijā. Japānā pastāv vairākas aikido organizācijas. Starptautiskajā arēnā darbojas Starptautiskā Aikido Federācija. Aikikai Sabiedrība izsniedz Danu diplomus un koordinē to izdošanu citām organizācijām. Ar aikido nodarbojas vairāk kā 60 pasaules valstīs visos kontinentos aptuveni 800 tūkst. cilvēku no kuriem 200 tūkst. ir daiļā dzimuma pārstāves.
Viena daļa, kas pasniedza O-senseja izveidotajās skolās atdalījās un izveidoja savas aikido interpretācijas, sakoncentrējoties uz vairāk efektīvām un pieejamākām metodēm. Tā Minoru Mosizuki izveidoja stilu- Ioseikan, Minoru Hirai- Korinderyu, Kandži Tomiki- Aikido Tomiki, Godzo Sioda –Yoshinkan u.t.t.
Citi pasniedzēji pameta Aikikai skolu uzreiz pēc O-senseja nāves un izveidoja savas skolas uz enerģētiskā aspekta –KI. Tādā veidā, Koichi Tohei izveidoja Shin-Shin-Tuatsu –Aikido un Kino- Kankukai metodi, Icuo Cuda-Kacugan- Kai, Masamishi Noro- Kino Mishi u.t.t.
Galu galā tiešie Moriheja Uesibas mācības sekotāji turpināja pasniegt Aikido viņa skolās, vienādā mērā pievēršot uzmanību visiem aspektiem.
Vienmērīgi ar aikido turpināja pastāvēt arī tradicionālais Aiki-Jutsu, sastāvot no diviem novirzieniem: Takeda-Ryu un Daito-Ryu.
Takeda klana tradicionālā austrumu cīņa tika pārskatīta un transformēta, pateicoties Shingenu Takeda. Un tagad tas ir zināms ar nosaukumu Takeda-Ryu –Aikido.

Turpinot lietot šo lapu, Jūs piekrītiet sīkdatņu vākšanai. vairāk informācijas

Lai uzlabotu lapas funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot lietot šo lapu, Jūs piekrītiet sīkdatņu vākšanai.

Aizvert