Spochan vēsture

1971. gadā Japānas izcilākie zobena meistari senseja Tetsundo Tanabes vadībā apvienojās un izveidoja konceptuālu mūsdienīgu treniņu praksi klasiskā kaujas gara tradīcijās. Viņi nosauca to par Gošindo, kas burtiski nozīmē pašaizsardzības ceļš. Nosaukums pilnībā atbilst tā būtībai: ieroča izmantošana dzīvības un dzīvībai svarīgu vērtību aizsargāšanai. Stils izrādījās tik veiksmīgs un kļuva tik populārs, ka vēlāk ieguva iesauku “čanbara”, t.i. nāvējoša cīņa ar ieroci rokās (tā saucās arī samuraju kinofilmas, lielākoties režisora Akira Kurosava darbi).

Gošindo (Goshindo) – sastāv no 3 pamatdaļām, kas savstarpēji viena otru papildina:

1. Čanbara – bruņota cīņa, paukošana (agrāks nosaukums: ken-jutsu)

Tā ir brīva sacensību vai treniņu cīņa (sparings) ar jebkuru ieroci, tai skaitā naži, īsie un garie zobeni, pāra zobeni, šķēps, nūja, kārts, alebarda un aizsardzības vairogs. Pamat uzdevums – pirmkārt, prast izdzīvot cīņā jebkurā situācijā, māka saglabāt  savu dzīvību. Brīvā divcīņa – tas vienlaicīgi ir austrumcīņu sākums un beigas, tā viennozīmīgi nosaka prasmi improvizēt mainīgā situācijā, adekvāti un precīzi izmantojot visas uzbrukuma vai aizsardzības iespējas .

2. Iaido – zibenīgas zobena izvilkšanas un izšķirīgā cirtiena veikšanas māksla.

Kā pamata stils praktizēšanai tiek izmantota slavenās Tojama Rju Batto – dzjutsu skolas kustību formas. Tās ietver gan garā zobena (katana, daito) , gan īsā zobena (vakizaši, kodači) izmantošanu. Iaido Tojama Rju  saglabā pirmatnējo kaujas situācijas patiesumu akcentējot veicamo cirtienu pragmātismu un reālistiskumu. Lai izkoptu cirtiena veikšanas prasmi jāpraktizē arī Tamašigiri.

3. Tamašigiri (Tameshigiri) – pārciršanas māksla

Tamašigeri cirtienu atstrādāšanai un izkopšanai izmanto īstu zobenu (gan garo divroku, gan īso vienrokas). Pārciršanas testa pamamatforma ir Rokudan-giri, t.i. sešu vairākos virzienos sekojošu cirtienu atstrādāšana pa stāvus noliktām rullī satītām tatami matām (pīts rīsu šķiedras grīdas segums). Tamašigiri lieliski attīsta koncetrēšanās spēju pielietojot īstu ieroci.

Sporta Čanbara – sports, kurā notiek paukošanās divcīņas ar dažāda veida ieročiem: naži, īsie un garie zobeni, pāra zobeni, šķēps, nūja, kārts, alebarda un aizsardzības vairogs. “Čanbara” – japāņu valodā apzīmē zobenu šķindoņu. Mūsdienu tehniloģija atļauj izveidot elastīgus mācību sporta ierožus, ar kuriem var cīnīties bez riska traumēties.

 

Sporta Chanbaras un Goshindo pirmssākumi.

Neskatoties uz to, ka Sporta Chanbara ir mūsdienu sporta veids un tajā tiek pielietotas modernas metodes un tehnoloģijas, tā pamatā ir seni, tradicionāli Japānas cīņas mākslu principi. Sporta Chanbaras ieroču veidi un kategorijas patiesībā ilustrē mēģinājumu pēc iespējas pilnīgāk un precīzāk atainot visu kaujas situāciju spektru, kas bija iespējamas Japānas samuraju klanu vidē laikā, kad aktīvi tika lietoti aukstie ieroči.

Daudzus gadsimtus  Japānā otrajā vietā nozīmīguma ziņā pēc loka un bultām karavīram bija šķēps. Visplašāk pazīstamie šķēpu veidi bija jari (parasts šķēps ar dažādas formas uzgaļiem) un naginata. Parasti naginata tulko kā āva, lai gan šāds tulkojums nav īsti precīzs. Eiropiešiem āva bija nūja ar cirvi un asu uzgali. Naginatai ir līks, drusku īsāks par vienu metru, asmens, kas pēc formas atgādina zobenu, ar nedaudz garāku rokturi. Jari un naginata kaujā bija neaizstājami to plašo pielietošanas iespēju dēļ (iespēja gan griezt, gan durt). No šķēpa meistariem piesargājās un vairījās ne tikai viens karavīrs, bruņots ar zobenu, bet arī veselas karavīru grupas, kuras šķēpnesis varēja viegli sakaut.

Sporta Chanbaras zobena disciplīnu dažādība tikai atspoguļo zobena un ar to saistīto cīņas mākslu lielo lomu Japānas cīņu kultūrā. Droši vien nav nevienas citas valsts, kurā zobenam būtu veltīti tādi pagodinājumi un slava. Zobens tika identificēts ar samuraju, un visi karavīri, neatkarīgi no statusa, apguva zobenu cīņu. Samuraji parasti nēsāja divus zobenus – garo (katanu) un īso (vakizaši). Japānas teritorijā darbojās simtiem skolu, kurās mācīja cīnīties ar zobenu. Pamata disciplīna, protams, bija cīņas māksla ar garo zobenu, katanu (Sporta chanbaras analogs – choken). Pastāvēja ļoti daudzi atšķirīgi cīņas stili, sistēmas un skolas. Turklāt samuraji apguva arī cīņas tehniku ar īso zobenu (Sporta chanbaras analogs – kodachi), tomēr ken jutsu tehnikas virsotne ir divu zobenu – īsā un garā zobena vienlaicīgs pielietojums. Šo stilu sauc Nito Ryu. Katram karavīram bija jāprot arī rīkoties ar visu veidu nažiem un dunčiem (tanto), stiletiem un tiem līdzīgiem ieročiem – durt vai mest, rīkoties ar tiem kustībā, dienasgaismā vai tumsā, bet dažkārt – ar aizsietām acīm.

Samērā jauna Sporta Chanbaras kategorija ir Choken Iai, kas balstās uz iaido un jai jutsuprincipiem. Iai jutsu ir patstāvīga māksla, kuras mērķis ir zibenīgi izvilkt zobenu un veikt nāvējošu cirtienu. Iai paņēmieni bija ļoti piemēroti sadursmēm ikdienišķās situācijās un bieži tika izmantoti pret sāncensi, kurš vēl nebija paspējis izvilkt ieroci. Meistarība tika sasniegta izkopjot spēju instinktīvi reaģēt bīstamā situācijā, un šajā mākslā ātrums un koordinācija sasniedza līdz tam nepieredzētu līmeni.

Cīņas māksla ar nūju (bo un jo) ir tikpat sena kā cilvēce. Šī cīņas māksla tiek praktizēta gan ar parastu nūju, gan pat ar garo šķēpu, un ir virkne pierādījumu tam, ka samuraji labi pārzināja šo tehniku un labprāt lietoja kaujā un treniņos paņēmienu noslīpēšanai, kas vēlāk tika lietoti reālā divcīņā ar zobeniem vai šķēpiem. Vienkāršie cilvēki, ceļotāji, mūki un priesteri pašaizsardzībai sekmīgi izmantoja dažāda garuma nūjas, kas turklāt nebija tik nāvējoši kā zobens. Jo un bo tehnika ir cēlusies no zobena un šķēpa cīņas mākslas, attīstījusies patstāvīgi un tai ir izveidojušās individuālas iezīmes un metodes. Tagad jo un bo apgūst kā patstāvīgas cīņas sistēmas, tām ir liela nozīme arī citās cīņas mākslās, piemēram, Aikido.

Vēlēšanās nodrošināt sacensību dalībnieku drošību (kā tas ir Sporta chanbarā), nav radusies tikai tagad. Jau 16.-17. gadsimtā divkaujas un sacensības, kas varēja beigties ar kāda dalībnieka nāvi, katastrofāli iespaidoja sabiedrību, tika ieviestas dažādas normas, noteikumi un metodes ar mērķi padarīt divkaujas drošas to dalībniekiem. Īstos ieročus sāka aizstāt ar to ekvivalentiem no koka vai bambusa – sākumā tas notika treniņos, bet vēlāk koka ieročus sāka plaši lietot divkaujās, ja nebija vēlama dalībnieku nāve, un dažādās sacensībās. Prasme rīkoties ar bokkenu (koka zobenu) kļuva par patiesu mākslu, un meistara rokās pat bokens bija bīstams ierocis. Šis tendences rezultātā radās arī kendo.

 

 

 

 

Turpinot lietot šo lapu, Jūs piekrītiet sīkdatņu vākšanai. vairāk informācijas

Lai uzlabotu lapas funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot lietot šo lapu, Jūs piekrītiet sīkdatņu vākšanai.

Aizvert